Dodamies uz pilsētu, taču pirmais iespaids, ko guvu nebija tas, ko biju gaidījusi, gluži otrādi, es sēžot autobusā un skatoties pa logu domāju: „Kur es esmu nokļuvusi???” Jā, acīm pavērās skats uz veselu kaudzi bezpajumtnieku, kuri uz ielas tusējas, lieto narkotikas, šļirces vien uz zemes mētājās, katram cilvēkam, kas iet garām piesienas, prasa naudu vai mēģina k-ko notirgot. Un Jons tika mums pasaka, ka vakaros šeit labāk nestaigāt un fočēt viņus arī nedrīkst, jo bieži tiek izsisti stikli mašīnām un pat autobusiem. Fui. Un turpat aiz stūra ir policijas iecirknis, bet viņi ir bezspēcīgi, neko nevar darīt un nedara. Tomēr vēlāk izrādījās, ka tāds ir tikai viens kvartāls, bet pašā centrā.
Un par laimi, lai ko arī teiktu par tiem pirmajiem iespaidiem, tos var mainīt, ari uz labo pusi.
Jo pēc tam redzējām pilsētu no labākas puses.
Debesskrapju ielenkumā
Atlikušo dienu līdz Olimpiskajām spēlēm skaitītājs:
Un vienā brīdī paspējām apskatīt parūku un karnevāltērpu veikalu. Nu tur var atrast visu, ko sirds kāro. Un, ja jāiet uz kādu tematisko ballīti, tad vienīgā problēmiņa, kas varētu būt ir nauda, nevis tradicionālais izmisuma kliedziens - KO LAI VELK MUGURā??? Un redz kur mans cālītis:
Vakarā ar Jonu un Alexu aizgājām uz bāru pasēdēt un arī atradām mūsu pirmo cachu totem polā!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru