Ar Alexu un Jonu gājām uz Stanley parku, bet tā kā jau bijām pirms tam bijuši pa Commercial drive (liela iela, ar daudziem interesantiem veikaliem, kafejnīcām u.c.) pastaigāties, tad sanāca apskatīt tikai sākumu. Un, kad bijām parku sasnieguši,tad jau arī sākās bilžu laiks: baigie mīlīgie ar pilsētu fonā un skats uz jahtu piestātni Un kamēr es vēl priecājos par fantastiskajām rudens krāsām, pēkšņi mūs negaidot pārsteidz sniegs un es, protams, kā jau es, uzreiz nosalstu Nu labi, šoreiz atklāšu īstenību - tas sniegs bija mākslīgs paredzēts filmai, jo šajā pilsētā izrādās tiek uzņemtas ļoti daudz filmas un seriāli. Un ne velti, jo staigājot pa šo pilsētu bieži ir tāda sajūta - kā filmā! Bet auxti man bija tik un tā ;)! Atpakaļ ceļā nogājām gar trīs pludmalēm 2. pludmale English Beach English beach tādā vārdā nosaukts, jo šajā krastā pirmo reizi pirms apmēram 150 gadiem izkāpa jaunie ieceļotāji no Lielbritānijas un tā arī vairs neaizbrauca. Bet visvairāk, protams, mani sajūsmināja PALMAS!!! Jā, pat šeit ir palmas un, skat, cik smuka bilde sanākusi pie tām! Pilsētā parādās dažādas skaistas lietas, gatavojoties Olimpiādei, līdz ar to, līdzīgi kā Ventspilī govis, tā šeit tagad ērgļi, katram no tiem cits zīmējums un katrs jau liekas, viens par otru smukāks
Dodamies uz pilsētu, taču pirmais iespaids, ko guvu nebija tas, ko biju gaidījusi, gluži otrādi, es sēžot autobusā un skatoties pa logu domāju: „Kur es esmu nokļuvusi???” Jā, acīm pavērās skats uz veselu kaudzi bezpajumtnieku, kuri uz ielas tusējas, lieto narkotikas, šļirces vien uz zemes mētājās, katram cilvēkam, kas iet garām piesienas, prasa naudu vai mēģina k-ko notirgot. Un Jons tika mums pasaka, ka vakaros šeit labāk nestaigāt un fočēt viņus arī nedrīkst, jo bieži tiek izsisti stikli mašīnām un pat autobusiem. Fui. Un turpat aiz stūra ir policijas iecirknis, bet viņi ir bezspēcīgi, neko nevar darīt un nedara. Tomēr vēlāk izrādījās, ka tāds ir tikai viens kvartāls, bet pašā centrā. Un par laimi, lai ko arī teiktu par tiem pirmajiem iespaidiem, tos var mainīt, ari uz labo pusi. Jo pēc tam redzējām pilsētu no labākas puses. Debesskrapju ielenkumā Atlikušo dienu līdz Olimpiskajām spēlēm skaitītājs: Un vienā brīdī paspējām apskatīt parūku un karnevāltērpu veikalu. Nu tur var atrast visu, ko sirds kāro. Un, ja jāiet uz kādu tematisko ballīti, tad vienīgā problēmiņa, kas varētu būt ir nauda, nevis tradicionālais izmisuma kliedziens - KO LAI VELK MUGURā??? Un redz kur mans cālītis: Vakarā ar Jonu un Alexu aizgājām uz bāru pasēdēt un arī atradām mūsu pirmo cachu totem polā!!!
Visu nakti krāmējām pēdējās mantas, gan ārā no dzīvokļa gan čemodānos un tad tas brīdis bija klāt, jāatdod dzīvokļa atslēgas, jāatstāj tukšais dzīvoklis, ar visām tā atmiņām tur un jāver tās durvis iet, lai atvērtu jaunas pavisam citā pasaules malā... nu vismaz uz kādu laiciņu.
Lidosta. Agrs. Neviens veikals vēl īsti nav atvērts, jo lidmašīna mums 7.15 un, protams, ka esam laicīgi tur. Valdis vēl pēdējos mirkļus pavada ar savējiem, a es tik klusībā ceru, ka manējie ieradīsies pirms es iekāpšu lidmašīnā. Un te pēkšņi baigais pārsteigums – parādās viens brālis, tad pēkšņi vēl viens pārsteigums – otrs brālis. To es, protams, nebiju gaidījusi, jo tik agri no rīta kulties uz lidostu....Nu, bet prieks jau man bija bezgalīgs :). Un tad arī vecāki ieradās. Un es laimīga. Bet, protams, kamēr Valda ģimene fočējās un taisa mīļas sejiņas, manējie tik ieņirdz par visu un, protams, vienīgā, kas pozē bildēs ir es, jā, jā, un te to arī var redzēt.
Un tad sākās atvadas.... un pēkšņi es izdzirdu, ka nosauc mūsu vārdus un tas esot pēdējais uzaicinājums uz lidmašīnu. Šox! (Izrādās,kas tas jau bija trešais paziņojums, bet es iepriekšējos vispār nedzirdēju.) Un asarām acīs abi skrienam prom. Un pēdējā brīdī mēs tomēr paspējam iekāpt lidmašīnā. 1.lidojums tiek pavadīts klusumā, rokās sadevušies domājot vēl par to, kas aiz muguras palicis...
Pirmajā lidostā aizmiegam, jo nogurums tomēr sāk darīt savu, tāpat arī nākamo lidojumu noguļam, kuru gan atkal gandrīz nokavējām, jo guļot nedzirdējām modinātāju un pamodāmies jau, kad visi kāpa lidmašīnā iekšā.
Diseldorfā jau bija vieglāk, nu jau varējām arī biš pasmaidīt, kā nekā atpakaļ jau nelidosim un pēc 2h jau nākamais lidojums.
Tik viegli gan mums iekšā neizdevās iekļūt, jo es biju pazaudējusi mapi ar visiem mūsu dokumentiem, vīzu un apdrošināšanu, taču pēc ilgas skaidrošanās pie geitiem, mūs tomēr palaida uz Kanādu.
Lidmašīna superīga!! Milzīga, kā filmās rāda. Un tās 10 h (no kurām gan pusi nogulēju) pagāja pat pārāk ātri, pārsvarā ēdot, skatoties tv, runājot ar citiem. Un pirmais, ko nofočēju Kanādā bija šis:
Un tad beidzot ieraugam arī ko tādu, kas vairāk asociējas ar Kanādu:
Kad izkļuvām no lidostas, nožēlojām, ka lidmašīnā atstājām veselu maisiņu ar maizītēm un citu pārtiku, jo mums lika to visu atstāt lidmašīnā un mēs paklausīgi tā arī izdarījām. Vo muļķi! :D
Un tad ar visiem milzu koferiem devāmies ar skytrain uz centru, lai pārkāptu autobusā un brauktu uz mūsu pirmo mājvietu, kur mūs sagaidīja ļoti viesmīlīgs pāris Alexa un Jons. Laimīgi nokļuvuši galā! :)
Visas vasaras garumā tika plānots Šulcu tusiņš un, kad tas beidzot tomēr notika, tad tas sanāca pie reizes arī kā mans atvadu tusiņš. Jā, un izrādās, ka vienīgā lieta, uz ko parakstījās visi bija boulings. Boulings vieno cilvēkus, nevis Nokia ;)! Un bija paredzēts, ka arī sushi vieno, bet, nē, tur vienojāmies vairs tikai 5 no mums, bet sestais arī pēc kāda laika tomēr pievienojās. Prieks, jau bija man vislielākais, ka varējām vēl kādu brītiņu visi kopā pabūt....
