Jā, jā, sudrabs un nevis visu cerētais zelts ;)! Bet arī labi.
Mani negaidīti izsauca uz darbu, es izlēmu, ka jāpelna nauda un visus šīs dienas olimpiskos notikumus palaidu garām. Pa ceļam uz darbu ieraudzīju fantastisku puķu “pušķi”, ko, labprāt, būtu uzdāvinājusi mammai:
Tomēr pēc darba pievienojos pārējiem latviešiem teltī un jautri pavadīju laiku. Īpašs prieks bija satikt Amerikas latviešus, liels prieks, ka viņi runā tik labā latviešu valodā, kaut arī dažiem no viņiem latvieši ir tikai vecvecāki ! Un akcents tik mīlīgs.
Bildes
piektdiena, 2010. gada 6. augusts
13. februāris – jocīgās lietas
Gribēju vienkārši kaut kur piefiksēt dīvainās lietas Kanādā, jo laika gaitā pie visa tā pierod, ka vēlāk atšķirību vairs nejūt:
1) autobusa šoferim pasažieri kāpjot ārā pakliedz: “Thank you!”
2) Bankas karte ar čipu ir 2009. gada jaunums. Un internetbankā nav iespējams veikt nekādus maksājumus un pārskaitījumus.
3) Ja tavā veikalā nozog kādu preci un tu to pat esi pamanījis, vienīgais, ko var iesākt ir uzdot kādu gudri asprātīgu jautājumu, piemēram, piedāvāt tai precei iepakojumu, maisiņu, vai tamlīdzīgi, jo, ja kādam pateiksi, ka viņš kaut ko ir nozadzis, tad tas cilvēks var iesūdzēt šo firmu tiesā un vinnēt.
4) visas cenas veikalos ir norādītas bez nodokļiem.
5) lielākā daļa cilvēku maksā par ienākošajiem sms un zvaniem.
6) ja iesi pāri ielai neatļautā vietā un, piemēram, ja esi ticis līdz vidum un gaidi, lai mašīnas pabrauktu garām un tad varētu šķērsot atlikušo ielas daļu, tad šeit šīs mašīnas neparauc garām, bet apstājās un tevi palaiž.
7) te nevienam nav auksti!
8) populārākais jautājums ir „where are you from?”, jo šeit neviens nav vietējais (gandrīz)
9) cilvēki bieži uz ielas uzprasa, kur nopirkts kāds no taviem apģērba gabaliem, pa cik utml.
10) Publiskajās wc, ūdens pats nolaižās, darbojas uz kustību sensora
11) Lielāko daļu pirkumu var atgriezt atpakaļ, pat īsti nepaskaidrojot iemeslu
1) autobusa šoferim pasažieri kāpjot ārā pakliedz: “Thank you!”
2) Bankas karte ar čipu ir 2009. gada jaunums. Un internetbankā nav iespējams veikt nekādus maksājumus un pārskaitījumus.
3) Ja tavā veikalā nozog kādu preci un tu to pat esi pamanījis, vienīgais, ko var iesākt ir uzdot kādu gudri asprātīgu jautājumu, piemēram, piedāvāt tai precei iepakojumu, maisiņu, vai tamlīdzīgi, jo, ja kādam pateiksi, ka viņš kaut ko ir nozadzis, tad tas cilvēks var iesūdzēt šo firmu tiesā un vinnēt.
4) visas cenas veikalos ir norādītas bez nodokļiem.
5) lielākā daļa cilvēku maksā par ienākošajiem sms un zvaniem.
6) ja iesi pāri ielai neatļautā vietā un, piemēram, ja esi ticis līdz vidum un gaidi, lai mašīnas pabrauktu garām un tad varētu šķērsot atlikušo ielas daļu, tad šeit šīs mašīnas neparauc garām, bet apstājās un tevi palaiž.
7) te nevienam nav auksti!
8) populārākais jautājums ir „where are you from?”, jo šeit neviens nav vietējais (gandrīz)
9) cilvēki bieži uz ielas uzprasa, kur nopirkts kāds no taviem apģērba gabaliem, pa cik utml.
10) Publiskajās wc, ūdens pats nolaižās, darbojas uz kustību sensora
11) Lielāko daļu pirkumu var atgriezt atpakaļ, pat īsti nepaskaidrojot iemeslu
12. februāris – atklāšanas ceremonija
Šodien bija tā maiņa, kad turpat aiz sienas notika olimpisko spēļu 2010 ATKLĀŠANAS CEREMONIJA!!!! Cilvēku bija daudz, nostrādājāmies diezgan, mūsu stends, pa 5h ietirgoja apmēram 7 tūkstošus Ls, a tādu stendu tur apmēram 100. Normāls piķīts grozās, ne? :) Toties tējā gan nopelnīju tikai 2 dolārus, bet es vienīgā k-ko nopelnīju ;), tā, ka priecājos par to pašu :)))!
Nu tad tā, kad sākās ceremonija cilvēku bari pie kasēm pazuda un varēju atprasīties uz 15 min pārtraukumu, un līdz ar to es varēju pasēdēt pašā olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas sākumā, sēdēju vietā, par kuru citi maksāja 500 ls un vairāk, redzēju visu ievadu, himnu, sarkanos karavīrus, kas ienesa karogu, un tas viss man pie kājām, sajūtas neaprakstāmas, superīgas!!!! Vēlāk atkal atgriezos pie darba, bet tiklīdz es jutu, ka tuvojās Latvijas uznāciens es paķēru fočuku un skrēju atkal uz zāli.... indija, Kazahstana, Koreja.....nu visādas valstis pirms tās, ko tik ļoti gaidu un tad.... Latvija!!!! Un es laikam biju vienīgā, kas kliedza tajā brīdī :)))! Tad es nevarēju noturēties un savām blakus sēdētājām teicu, redz kur mans karogs un viņas arī kliedza.... :)! Tad bijām 3 :)! Redzēju arī lietuviešu komandu, kas man tomēr ari diezgan daudz nozīmē, jo kā nekā 50% asiņu manī ir no viņiem! Uzfilmēju, bet ne ar savu fochuku, es tik ceru, ka dabūšu to video, tad jau gan jau youtube ielikšu ;). Un arī beigās tiku atkal paskatīties, dažas skaistas dziesmas, un priekšnesumus. Vispār loti iespaidīgi, tiešām :)! Super! Un visforšākais bija tas, ka katram cilvēkam šis notikums ir svarīgs, pat meksikāņiem, kuri nezināja, ka kāds no viņu valsts piedalās ziemas olimpiskajās spēlēs, bija nozīmīgs brīdis, kad vini atklāja, ka veseli 3 sportisti pārstāv viņu valsti, he, he. Tik un tā visa tā atmosfēra, visas sajūtas, viss kopā - super. AAAA, protams, gandrīz aizmirsu, visas tās gaismiņas, ko ieslēdz skatītāji (es arī tādu dabūju), TIIIK skaisti! Wow! Un, kad visi fochee un visur zibeņo, ai, nu laikam jau sapratāt, ka grūti aprakstīt, bet tiešām iespaidīgi.
Pats darbs bija interesants, ļooooti daudz cilvēku, visu laiku bijām aizņemti. Cilvēki rindā stāvēja apmēram 1h. Bet visi ļoti draudzīgi un saprotoši. Stenda vadītājs bija superīgs, varējām ēst ik pa laikam k-ko, iet uz zāli skatīties ceremoniju, nu visa atmosfēra bija superīga.
Pēc ceremonijas satiku Artu, kura bija skatījusies ceremoniju uz lielā ekrāna, viņai sajūtas - pilnīgi citādas, nu ,protams, ne tik jūsmīgas (latviešu valodā ir tāds vārds ? labi, jociņš) , bet tā jau ir ,ka pa TV tas nav tik iespaidīgi kā dzīvajā un tā nereālā sajūta, ka es kādreiz varētu būt tāda mēroga pasākumā (un man vēl par to maksā :) ) ,.... atceros, kā bērnībā ar Tomiku zīmējām to valstu karodziņus blociņā, kas piedalījās, jā, fani jau no bērnības, he, he.
Nu tad tā, kad sākās ceremonija cilvēku bari pie kasēm pazuda un varēju atprasīties uz 15 min pārtraukumu, un līdz ar to es varēju pasēdēt pašā olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijas sākumā, sēdēju vietā, par kuru citi maksāja 500 ls un vairāk, redzēju visu ievadu, himnu, sarkanos karavīrus, kas ienesa karogu, un tas viss man pie kājām, sajūtas neaprakstāmas, superīgas!!!! Vēlāk atkal atgriezos pie darba, bet tiklīdz es jutu, ka tuvojās Latvijas uznāciens es paķēru fočuku un skrēju atkal uz zāli.... indija, Kazahstana, Koreja.....nu visādas valstis pirms tās, ko tik ļoti gaidu un tad.... Latvija!!!! Un es laikam biju vienīgā, kas kliedza tajā brīdī :)))! Tad es nevarēju noturēties un savām blakus sēdētājām teicu, redz kur mans karogs un viņas arī kliedza.... :)! Tad bijām 3 :)! Redzēju arī lietuviešu komandu, kas man tomēr ari diezgan daudz nozīmē, jo kā nekā 50% asiņu manī ir no viņiem! Uzfilmēju, bet ne ar savu fochuku, es tik ceru, ka dabūšu to video, tad jau gan jau youtube ielikšu ;). Un arī beigās tiku atkal paskatīties, dažas skaistas dziesmas, un priekšnesumus. Vispār loti iespaidīgi, tiešām :)! Super! Un visforšākais bija tas, ka katram cilvēkam šis notikums ir svarīgs, pat meksikāņiem, kuri nezināja, ka kāds no viņu valsts piedalās ziemas olimpiskajās spēlēs, bija nozīmīgs brīdis, kad vini atklāja, ka veseli 3 sportisti pārstāv viņu valsti, he, he. Tik un tā visa tā atmosfēra, visas sajūtas, viss kopā - super. AAAA, protams, gandrīz aizmirsu, visas tās gaismiņas, ko ieslēdz skatītāji (es arī tādu dabūju), TIIIK skaisti! Wow! Un, kad visi fochee un visur zibeņo, ai, nu laikam jau sapratāt, ka grūti aprakstīt, bet tiešām iespaidīgi.
Pats darbs bija interesants, ļooooti daudz cilvēku, visu laiku bijām aizņemti. Cilvēki rindā stāvēja apmēram 1h. Bet visi ļoti draudzīgi un saprotoši. Stenda vadītājs bija superīgs, varējām ēst ik pa laikam k-ko, iet uz zāli skatīties ceremoniju, nu visa atmosfēra bija superīga.
Pēc ceremonijas satiku Artu, kura bija skatījusies ceremoniju uz lielā ekrāna, viņai sajūtas - pilnīgi citādas, nu ,protams, ne tik jūsmīgas (latviešu valodā ir tāds vārds ? labi, jociņš) , bet tā jau ir ,ka pa TV tas nav tik iespaidīgi kā dzīvajā un tā nereālā sajūta, ka es kādreiz varētu būt tāda mēroga pasākumā (un man vēl par to maksā :) ) ,.... atceros, kā bērnībā ar Tomiku zīmējām to valstu karodziņus blociņā, kas piedalījās, jā, fani jau no bērnības, he, he.
otrdiena, 2010. gada 1. jūnijs
8. februāris – sākās
Šodien bija mana pirmā maiņa Olimpiskajā darbā. Hallē notika ģenerālmēģinājums atklāšanas ceremonijai, kurā neviens nedrīkstēja ienest fotoaparātus, lai neviens neredzētu, kas būs atklāšanas ceremonijā. Kad atnācu uz savu stendu biju šokā, jo pirms tam biju iedomājusies PILNĪGI savādāku stendu. Šis bija tāds, kurā tirgojām tikai vitamine water – coca colas produkcija. Viena cena, četri veidi, nu elementāri. Izrādās, ka tas bija mums reāls pluss, jo mums nebija stenda vadītāja, bijām 3 cilvēki un, ja visos citos stendos (tādos, kādus biju iztēlojusies) bija mega rindas, tad mums nē. Tad nu strādāju kopā ar Carlosu (meksikāni, kurš šeit dzīvo gadu) un Timu (ķīnieti, kurš šeit dzimis). Tā nu rihtīgi sadraudzējos ar Carlosu, jo nu viņš galīgi nelīdzinās tipiskam meksikānim, pilnīgs pretstats es teiktu, jo ļoti jauks, patīkams un ar labu humora izjūtu. Ļoti jautri mums gāja, pārsmējāmies. Tad vēl viņa draudzene bija atnākusi paskatīties dress rehersal un iepazinos arī ar viņu, kas arī bija tik pat jauka, laikam jau tiešām tāds tādu atrod. Tā nu uzaicināju viņus abus pie mums kādu reizi uz meksikāņu tusiņu, jo viņa ir pavāre, līdz ar to varētu mums k- ko iemācīt pagatavot.
3. februāris – paciņa!
Šodien saņēmu paciņu no Agates, bija baigais pārsteigums, jo parasti cilvēki sūta paciņas uz z-svētkiem, bet Agate esot visu iekavējusi un manis saņemto kartiņu visu laiku neesot izlasījusi, tādā veidā sodot sevi, smieklīgā viņa! Labi, ka nerakstīju neko ļoti steidzamu ;)! Bet paciņā bija arī sveicieni no Gerdas un Agates vecākiem. Paldies viņiem visiem, priecājos bez gala! Un dažas smieklīgas bildes arī uztapa, re kur 1 no taam:
Abonēt:
Ziņas (Atom)